Bērnu un jauniešu
konkurss
DARINI KALENDĀRU 2018
„Mantojuma stāsts – mans stāsts, tavs stāsts”

Aicinām veidot fotostāstus, kas atklāj kultūras mantojuma nozīmi sabiedrības un ikviena dzīvē!

PIEVIENOT DARBU

Par konkursu

Kultūras mantojums ir vērtības, kas mūsu katra un sabiedrības uztverē tiek uzskatīts par nozīmīgu pagātnes liecību, zināšanu un tradīciju atspoguļotāju. Turklāt mantojums ietver arī vidi, kas izveidojusies laika gaitā, cilvēkam mijiedarbojoties ar vietu, kurā tas uzturas.

Nesenie notikumi Sīrijā, Irākā un citās Tuvo Austrumu valstīs, kad vieni no pasaules izcilākajiem kultūras pieminekļiem tika masveidā iznīcināti, nevienu nespēja atstāt vienaldzīgu. Kā atbildes reakciju uz šiem postījumiem UNESCO izveidoja kampaņu #Unite4heritage, kas veltīta kultūras vērtību izcelšanai un aizsardzībai, nosodot mantojuma iznīcību. Kampaņas dalībnieki visā pasaulē ar dažādu aktivitāšu palīdzību pauž savu morālo atbalstu pasaules mantojuma saglabāšanai, vienojot mantojuma aizstāvjus jebkurā pasaules vietā.

Latvijas atbalsts globālajai kampaņai #Unite4Heritage ir akcija „Mantojuma stāsts – mans stāsts, tavs stāsts”. Tās rīkotāji aicina Latvijas skolu bērnus un jauniešus iepazīt kultūras mantojuma vērtības. Akcijas ietvaros dalībnieki aicināti veidot fotostāstus, kas atklāj kultūras mantojuma nozīmi sabiedrības un ikviena dzīvē, kā arī piedalīties izglītojošos semināros un darbnīcās par mantojuma vērtībām.

Izstāsti sava mantojuma stāstu universālajā fotogrāfijas valodā!

Mantojuma sargi

Akcijai “Mantojuma stāsts – mans stāsts, tavs stāsts” ir savi 12 patroni jeb Mantojuma sargi. Tie ir cilvēki, kuru ikdienas darbs, kaislība un pārliecība ir mantojuma saglabāšana, aizsardzība un daudzināšana.
Mantojuma sargi ir dažādi. Vieni no tiem rūpējas, lai kultūras pieminekļi pilsētas vidē nezaudētu savu krāšņumu un spozmi, otri strādā ar cilvēkiem, kuri pretstatā pieminekļiem, ir mantojuma neredzamās, netveramās un dzīvās daļas nesēji, savukārt citi glabā un dalās ar zināšanām, par to, kā mantojumu saglabāt nākamajām paaudzēm tā daudzveidīgajās izpausmēs.
Akcijas labākos 12 darbus, kas tiks iekļauti 2018. gada kalendārā un īpašā ceļojošā izstādē noteiks un izvēlēsies Mantojuma sargi.

Dace Melbārde ir Latvijas Republikas kultūras ministre kopš 2013. gada. Kultūras nozarē viņa strādājusi vairāk nekā 20 gadus, gan vadot UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Britu padomes pārstāvniecību Latvijā, gan Latvijas Nacionālo kultūras centru.

“Kultūras mantojums nav tikai pagātne un vēsture, bet arī mūsu izpratne par nacionālajām vērtībām un atbildīga attieksme pret nākotni.”

Andris Vilks ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors un viens no ievērojamākiem bibliotēku un informācijas zinātnes speciālistiem Latvijā. Viņš ir veicinājis bibliotēku atvērtību sabiedrībai, rādot bibliotēku kā telpu izziņai, dialogam, mantojuma pieejamībai un interpretācijai.

“Man vienmēr ir bijis tuvs arhitektūras mantojums. Latvijā ir ļoti daudz interesantu sabiedriskas un publiskas izcelsmes ēku pilsētās un laukos. Sevišķi man rūp koka arhitektūra jūgendstila periodā, droši vien tās trausluma un vērienīguma dēļ.”

Mārcis Rubenis ir kolektīva FREE RIGA līdzdibinātājs un pilsētvides aktīvists, kas strādā ar pilsētas pamesto ēku un teritoriju atdzīvināšanu un atvēršanu radošai darbībai.

“Pilsētas tukšums un pamestība slēpj jaudīgus stāstus par kādreizēju izcilību, kas patiesībā ir stāsti par mums pašiem un to, kas mēs varam būt. Vietas rada cilvēkus, un cilvēki rada vietas.”

Juris Dambis, iesaistot pieredzējušus speciālistus, izveidojis mūsdienu kultūras pieminekļu aizsardzības sistēmu Latvijā, mudina kultūras mantojuma saglabāšanas darba centrā likt cilvēku un viņa dzīves kvalitāti. Ieguvis arhitektūras zinātņu doktora grādu.

“Vēlu vairāk izjust pārsteigumu, prieku un sajūsmu, ko spēj dot ģeniālu personību radītas un atbildīgu saimnieku koptas kultūras vērtības visā pasaulē.“

Jānis Šabanovs ir ieguvis maģistra grādu vēsturē ar specializāciju kultūras vēsture, papildus tam studējis fotogrāfiju. Ikdienā strādā par Latvijas Nacionālā vēstures muzeja galveno krājuma glabātāju etnogrāfijas nodaļā, kur darba galvenie pienākumi ir: etnogrāfijas priekšmetu saglabāšana, šo priekšmetu kolekcijas papildināšana un izpēte. Vienlaikus viņš rūpējas, lai etnogrāfisko priekšmetu nestā informācija spētu sasniegt pēc iespējas plašāku auditoriju un veicinātu sabiedrības izpratni par Latvijas etnogrāfisko mantojumu, tā nozīmību un saglabāšanu.

“Kultūras mantojums ir kodols identitātei: individuālai, dzimtas, grupas, kopienas, novada, nācijas vai noteikta pasaules reģiona. Tas ir cieši saistīts ar patības apzināšanos – kas es esmu, no kurienes nāku, kāda ir mana dzīves jēga, vērtības un kvalitāte. Kultūras mantojums veido esošās un nākotnes kultūras saikni ar pagātni. Katra nākamā paaudze ienes kultūras procesā jaunas nianses, taču tas nebūtu iespējams bez priekšstata par iepriekš sasniegto. Viena laikmeta sasniegums kļūst par iedvesmas avotu nākamajā laikmetā. Prasme salīdzināt un novērtēt ir iespējama tikai pateicoties vēsturiskajai atmiņai, kura materializējusies kultūras mantojuma saglabāšanā. Tāpēc rūpes par Latvijas etnogrāfisko mantojumu neuztveru tikai kā darbu, bet gan kā lielu atbildību, misiju un pienākumu pret nākamajām paaudzēm.”

Signe Pujāte ir Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore un Latvijas Kultūras akadēmijas tradicionālās dziedāšanas grupas „Saucējas” dalībniece. Komandā un partnerībā sekmē Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma, tajā skaitā. Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanu un attīstību. Koordinējusi Nemateriālā kultūras mantojuma likuma tapšanas un ieviešanas procesu.

"Tradīcijā nemainīgais tur cilvēku pie tā saknēm – pie pirmssākuma, tradīcijā mainīgais dod tam spārnus – paaudzēs mantotā turpinājumam.”

Jānis Dripe ir arhitekts un skolotājs studentiem, kuri apgūst arhitektūru kā savu nākotnes profesiju. Vienlaikus viņš ir eksperts ar autoritāti jautājumos, kad jārūpējas, lai nacionāli nozīmīgi būvprojekti un pilsētvides ieceres atrastu savu ceļu pie cilvēkiem veidā, kas ciena gan mantojuma vērtības, gan mūsdienu arhitektu radošās izpausmes un tehniski sarežģītos risinājumus.

“Dzīve jēgpilnā saskaņā ar arhitektūras mantojumu ir skaists, sarežģīts un nekad nebeidzams stāsts – tas nesākas ar mani vai tevi un nebeigsies ar mums. Mēs esam vien atbildīgi vērtību pārcēlāji mums atvēlētajā laikā. Šis Pārcēlāja pienākums ir pilns profesionālu rūpju un izziņas prieka. Mani šis sajūtu kopums uzrunā tieši un personīgi, jo jau 47 gadus katru brīvbrīdi pavadu 1879. gadā celtā dzīvojamā rijā Vidzemes jūrmalā – mantojuma fiziskā klātbūtne ir daļa no mana dzīvesveida, laika un vērtību apvāršņu paplašinājums.”

Indra Saulesleja ir tekstiliju restauratore. Arheoloģiskus, vēsturiskus un etnogrāfiskus audumus, tērpus un detaļas viņa restaurē ar īpašu rūpību, jo tie ir jutīgi pret gaismu, insektiem, netīrumiem, putekļiem un klimatisko apstākļu svārstībām.

“Mēs nevaram atdot priekšmetiem sākotnējo spozmi, bet varam mēģināt tos, attīrot un nostiprinot, saglabāt tādus, kādi tie ir – piesātināti ar informāciju par materiālu, izcelsmi, lietošanu un tradīcijām.”

Aivars Gribusts ir izglītības uzņēmuma "Lielvārds" dibinātājs un valdes priekšsēdētājs. Darbs izglītības jomā ir viņa ikdiena jau vairāk nekā 30 gadu garumā. Uzņēmuma "Lielvārds" darbības pamatā ir inovatīva, izglītības standartiem atbilstoša mācību satura izstrāde, mācību līdzekļu un jaunāko izglītības tehnoloģiju integrācija mācību procesā, ko jau kopš uzņēmuma dibināšanas 1992. gadā atzinīgi novērtē skolas un skolotāji visā Latvijā. "Lielvārds" ir viens no lielākā Latvijas izglītības foruma "Iespēju tilts" idejas autoriem un organizatoriem, arvien tiecoties veicināt labas un visiem pieejamas pārmaiņas Latvijas izglītībā.

“Apzināsimies savu pozitīvo ietekmi ne tikai mantojuma saglabāšanā, bet arī savas paaudzes mantojuma radīšanā nākotnei.”

Ojārs Spārītis ir mākslas vēsturnieks ar lielu Latvijas kultūras mīlestību. Viņa darba mūžs tiek veltīts Latvijas arhitektūras un mākslas brīnumu ieaušanai pasaules gobelēnā.

“Mana dzīve ir veltīta pedagoga darbam, ik brīdi atjaunojot pašam savas zināšanas, lai ļautu studentiem jaunā gaismā ieraudzīt vēl vakar neievērotas lietas, lai mācītu SKATĪTIES, IERAUDZĪT, DOMĀT un SAPRAST. Meklētāja mūžs ir atradumu, kļūdu, sevis pilnveides un sevis nolieguma ceļš. Nav jābaidās no kļūdām. Jābīstas ir no paštaisnības, kas neļauj savas kļūdas atzīt."

Signe Pucena, tradicionālās kultūras pētniece un kultūras pasākumu producente starpnozaru mākslas grupā SERDE

Iedvesmai

Arheoloģija

Aizraujoši ir arheoloģiskajos izrakumos atrast senatnē dzīvojušo cilvēku lietotās rotas un apģērba fragmentus. Reizēm, pateicoties īpašai audumu rotāšanas tehnikai ar metāla gredzentiņu ieaudumu, atsevišķas apģērba daļas saglabājušās tādā mērā, ka iespējams rekonstruēt gan to izskatu, gan darināšanas paņēmienus. Lieliska ir iespēja izgatavot un rotāties mūsdienās ar vairāk nekā pirms 800 gadiem darinātu villaini, kādai līdzīgas nav nekur pasaulē.

Teksta autore: Irita Žeiere – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta pētniece.



Attēlā: villaines fragmenti, vilna, bronza, Taurenes lazdiņu kapulauks, 11. gs. Inventāra numurs: A3520. No LNVM krājuma.

Etnogrāfija

Uz domu par latviešu tradicionālajām maskām un maskošanās rituāliem mani rosināja paša pieredze masku gājienos. Tā ir veidojusies jau bērnībā, skolas ziemas brīvdienas, pavadot Vidzemē laukos pie vecāsmātes, piedzīvojot tur trakulīgās čigānu izdarības, kuras ik gadu ar bailēm un satraukumu tomēr tika gaidītas. Vēlākos gados to papildināja paša aktīva līdzdalība dažādos ar gadskārtu svētkiem un ģimenes godiem, konkrēti kāzām, saistītos masku gājienos, kas samērā intensīvi notika Rīgā un tās apkaimē. Šo pieredzi bagātināja arī vērotais masku festivālos un svētkos gan tepat Latvijā, gan aiz tās robežām.

No vairāk vai mazāk aktīvas tradicionālās maskošanās klātbūtnes mūs šķir vairāku paaudžu dzīve. Vēl 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā tradicionālie masku gājieni tautas kultūrā ieņēma nozīmīgu vietu. Taču arī vēlākos laikos, neskatoties uz reliģiskas vai laicīgas varas radītajiem ierobežojumiem, maskošanās tradīcijas “pavediens” turpinās un iesniedzas mūsdienu kultūrvidē kā savdabīgs fenomens, kas izraisa pētniecisku interesi un norāda uz Cita esamību mūsdienu Eiropas kultūras kontekstā. 19.gs beigās un 20.gs. sākumā Eiropas masku pētnieki uzskatīja, ka maskošanās ir tikai paliekas no “primitīvās” un “pagāniskās” kultūras sistēmām, tomēr mūsdienu antropoloģiskās studijas sliecās eiropiešu maskošanās jēgu meklēt socioloģiskos un simboliskos kontekstos, kuros tā notiek. Maskošanās tradīcijas parāda, ka zem Eiropas dominējošās kultūras virsmas ir vesela straume noteiktu priekšstatu un ticējumu, kuri tiek izpausti darbībās, kas nav savienojamas ar dominējošām reliģijām un ir saistītas ar pirmskristietības idejām.

Teksts autors: Jānis Šabanovs – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas galvenais krājuma glabātājs.



Attēlā: maska “Koka ģīmis”. Lietota ķekatās. Darināta Aizputes apr., Alsungas pag. Iegūta 1929.gadā Kuldīgas apr. Planīcas pag. “Sproģos”. Inventāra numurs: CVVM 18393. No LNVM krājuma.

Vēsture

Mūsdienās automobilis ir vispopulārākais transportlīdzeklis visā pasaulē un iemīļota bērnu rotaļlieta, lai gan tā vēsture aizsākās tikai pirms 130 gadiem.

19. gs. 80. gados tika patentēti pirmie mehāniski darbināmie transportlīdzekļi, bet jau 20. gs. sākumā tika uzsākta to rūpnieciskā ražošana un pieauga automobiļu īpašnieku skaits. Vienlaikus populāra kļuva koka, alvas, vēlāk metāla rotaļu automašīnu izgatavošana bērniem. Bērni rotaļājoties attīstīja pirmās braukšanas iemaņas, rotaļās radās interese par dažādiem automobiļu veidiem un to pielietojumu.

20. gs. 50. - 60. gados strauji attīstījās transporta līdzekļu rūpniecība, pieauga to daudzveidība, ražošanā sāka izmantot jaunus materiālus. Rotaļu automobiļi kļuva par precīzām autotransporta kopijām, to izgatavošanā sāka dominēt plastmasa.

20. gs. beigās rotaļlietas sāka izspiest spēles virtuālajā vidē, tomēr rotaļu automašīnas joprojām ir ne tikai iemīļota un pieprasīta rotaļlieta, bet arī interesants, vairākās paaudzēs iecienīts, kolekcionēšanas priekšmets.

Teksta autore: Aija Jansone - Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures departamenta galvenā krājuma glabātāja



Attēlā: rotaļu automobilis "GAZ-12 / ZIM" , viens no pirmajiem PSRS modeļu automobiļiem- sešvietīgs luksusa klases vieglais metāla automobilis. 1963. gads. Inventāra numurs: CVVM 230374. No LNVM krājuma.

Kuldīgas tilts

Mūra tilts pār Ventu (1874) ir viens no Kuldīgas simboliem – velvju daļas projekta autors ir Fridrihs Staprāns, tilta pārejas autors – Otto Dīce, savukārt tilta celtniecība uzsākta pēc Kurzemes gubernatora Paula fon Lilienfelda rīkojuma. Tas ir trešais garākais tilts Eiropā un otrs vecākais ķieģeļu velvju tilts Latvijā. Tilts kā rota jaunās meitenes matos, ir simbols laiku savienošanai.

Teksta autore: Līga Goldberga – Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centra speciāliste



Attēlā: Tilts pār Ventu. Kuldīga, Kalna iela, Valsts aizsardzības nr. 6347 kopš 1998. gada, Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Aizkraukles luterāņu baznīcas logi

Baznīca dibināta 1680. gadā; 1706. gadā Ziemeļu kara laikā sagrauta; atjaunota 1899. gadā pēc arhitekta Gotfrīda Krona projekta. I Pasaules kara laikā tikusi nopostīta, tad atjaunota, 2.pasaules karā tās torņa smaili aizķērusi vācu lidmašīna, atstājot to sašķiebtu un bez krusta. Atmodas laikos tornis atjaunots. Kā baznīca nes sevī gadsimtus, tā arī kolāžā baznīcas logs gājējā ir simbols tam, ka mēs, cilvēki, esam tie, kas piešķir nozīmes un tur rūpi par mantojumu. Baznīcas logs ir kā zīme atvērtībai un aicinājumam ielūkoties gan taustāmajā, gan garīgajā mantojumā, kuru paaudzēm esam krājuši un centušies saglabāt.

Teksta autore: Līga Goldberga – Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centra speciāliste



Attēlā: Aizkraukles luterāņu baznīcas logi. Aizkraukles pagasts, Valsts aizsardzības nr. 6155 kopš 1998. gada, Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Gaujas iela 21 ūdenstornis

Čiekurkalna ainavā iztālēm pamanāms lielākais Rīgas ūdenstornis. Tas uzcelts 1913. gadā pēc arhitekta Vilhelma Boksalfa projekta. Lai gan ūdensapgādes funkciju tas vairs nepilda, tas ir jūgendstila arhitektūras piemērs un stāsta par pilsētu un tās mainību, attīstību. Zēns kā ūdenstornis ir rotaļa, kas aicina iet pilsētā un atklāt pazīstamo ainavu no jauna un raudzīties zināmajā no dažādiem skatupunktiem.

Teksta autore: Līga Goldberga – Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centra speciāliste



Attēlā: Ūdenstornis. Rīga, Gaujas iela 21, Valsts aizsardzības nr. 6694 kopš 1998. gada, Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Resursi

Kā izzināt un ieraudzīt sev vērtības sev apkārt?

Pirmkārt jāapskatās sev apkārt un jānovērtē – kas liekas sens, vērtīgs un nozīmīgs un iedvesmojošs. Vērtību izzināšanā var palīdzēt:

  • Ģimenes locekļi un skolotāji;
  • Tuvākā bibliotēka, kurā parasti pieejama ne tikai izzinoša literatūra, bet arī apkopoti novadpētniecības materiāli;
  • Muzeji un dažādas kolekcijas;
  • Tūrisma ceļveži un Tūrisma informācijas centri;
  • Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksts kā arī pašvaldību veidoti vērtību saraksti. Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā esošo objektu attēlus var meklēt šeit;
  • Latvijas kultūras kanons, kurā apkopotas izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas nozīmīgākos sasniegumus kultūrā;
  • Dabas retumu krātuves dabas pieminekļu saraksts;
  • Portāls Zudusī Latvija ir Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas Letonica projekts, kurš attēlos apvieno informāciju par zudušām un izmaiņu skartām Latvijas kultūrvēsturiskām vērtībām.
  • UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas veidotā platforma „UNESCO Latvijas dārgumi”, kur pieejama informācija par kultūras un dabas mantojuma vietām un objektiem, kas iekļauti kādā no UNESCO veidotajiem starptautiska vai nacionāla līmeņa sarakstiem.

Visbiežāk uzdotie jautājumi

Cienījamie akcijas “Mantojuma stāsts – mans stāsts, tavs stāsts” dalībnieki! Pirms sazināties ar vietnes administratoru vai akcijas organizatoriem, lūdzam Jūs iepazīties ar akcijas nosacījumiem un noteikumiem, kas pieejami sadaļā “Nolikums” un ar visbiezāk uzdotajiem jautājumiem.

Kas ir akcijai iesniedzamā fotokolāža?

Fotokolāža ir darbs, ko veido divas vai vairākas dažādas fotogrāfijas, vai to daļas, un kuras veido savstarpēji saistītu kompozīciju.

Ar kādām ierīcēm es varu fotografēt akcijai iesniedzamos darbus?

Ir iespējams fotografēt gan ar profesionālo foto kameru, gan ar mobilo telefonu vai ar citām viedierīcēm. Uzņemtajām fotogrāfijām jābūt pieejamām digitālā formātā un ar augstu izšķirtspēju.

Kādai jābūt fotokolāžas izšķirtspējai un formātam?

Iesniedzamā darba izšķirtspējai jābūt vismaz 2048 px augstumā.

Kādā formātā jāiesniedz fotokolāža?

Fotokolāža jāiesniedz JPG formātā.

Kas ir fotokolāžai pievienojamais mantojuma stāsts?

Mantojuma stāsts ir īss apraksts, stāstījums par to, kāds mantojums vai tā daļa redzama akcijai iesniedzamajā darbā. Stāstā var iekļaut informāciju, par to, kas ir konkrētā mantojuma tradīcija, vieta, objekts, kur tas atrodas, un kāpēc šis mantojums ir autoram tuvs, nozīmīgs.

Vai fotokolāžu var iesniegt bez mantojuma stāsta?

Nē, jo lai varētu sekmīgi augšupielādēt akcijai iesniedzamo fotokolāžu, ailītē “Mantojuma stāsts” jābūt ierakstītam atbilstošam tekstam.

Vai par fotokolāžu var uzskatīt bildi, kurā es sevi nofotografēju ar kādu kultūras mantojuma priekšmetu vai objektu?

Nē, par kolāžu nevar uzskatīt vienu fotogrāfiju, tai jābūt veidotai no divām fotogrāfijām. Vienā fotogrāfijā jābūt redzamam darba autoram vai autoriem, vai kādai viņu ķermeņa daļai. Otrā fotogrāfijā, kas veido kolāžu, jābūt redzamai mantojuma vietai vai priekšmetam, vai tā daļai.

Vai fotokolāžā jābūt redzamam pašam fotogrāfam?

Fotokolāžā var būt redzams vai nu pats fotogrāfs (iespējams izmantojot taimera opciju, statīvu utml.) vai modelis, vai abi. Ja fotokolāža ir bijusi vairāku personu radošs kopdarbs (fotogrāfs, modelis u.c.), iesniedzot darbu, ir iespējams norādīt, ka darba autori ir vairākas personas. Ja iesniedzamajā darbā ir redzamas personas, kas nav darba autors, iesniedzējs augšupielādējot darbu, apliecina, ka ir saskaņojis to ar trešajām personām un saņēmis to piekrišanu nodot darbu akcijas organizatoru rīcībā.

Vai akcijas dalībniekiem tiks piešķirtas balvas?

Akcijas labākie darbi tiks iekļauti ceļojošajā izstādē, savukārt 12 mantojuma sargu izvēlētie darbi tiks iekļauti īpašā 2018. gada kalendārā. Akcijas laureāti tiks apbalvoti noslēguma pasākumā 2017. gada beigās.

Līdz kuram datumam var iesniegt darbus?

Darbus var iesniegt no 2017. gada 12. aprīļa līdz 29. septembra plkst. 17:00, augšupielādējot tos vietnē www.darini.lv.